Lapu noteicējs

Lapu noteicējs pēc pašas lapas fotoattēla nosauc augu vai koku, no kura tā nāk. Lapas ir viena no bagātākajām atpazīšanas pazīmēm dabā, jo to forma, malas, dzīslas un izvietojums vienas sugas ietvaros ir pārsteidzoši nemainīgs, bet starp sugām – ļoti atšķirīgs.

Šī lapa palīdz noskaidrot, kā sauc lapu, ko atradāt pastaigā, iespiedāt piezīmju grāmatā vai atradāt nokritušu uz terases, neatkarīgi no tā, vai tā pieder augstam kokam vai zemam dārza augam. Zieds, auglis vai viss augs nav nepieciešams, lai gan, ja tie ir pieejami, tie palielina pārliecību par rezultātu.

Tā kā lapu atpazīšana balstās uz smalkām detaļām, vislabākos rezultātus sniedz viena vesela, plakaniski nofotografēta lapa, kā arī malas un dzīslu tuvplāni. Pēc tiem rīks var nolasīt pazīmes, kas atšķir ozolu no kļavas, vienkāršu lapu no saliktas un platlapu augu no skujkoka.

Lapu atpazīšanā lielāko darba daļu veic četras pazīmes. Pirmā ir forma: vai lapa ir ovāla, sirdsveida, šaura un lentveida, daivaina vai sadalīta lapiņās? Otrā ir mala jeb lapas ārējā kontūra, kas var būt gluda, smalki zobaina, rupji zāģzobaina vai dziļi daivaina.

Trešā ir dzīslojums, dzīslu veidotais raksts. Spalvains dzīslojums nozīmē vienu centrālo dzīslu, no kuras atzarojas sānu dzīslas; plaukstains dzīslojums nozīmē vairākas galvenās dzīslas, kas no pamatnes izstaro kā pirksti; paralēls dzīslojums stiepjas visā lapas garumā un raksturīgs graudzālēm un to radiniekiem.

Ceturtā ir izvietojums, tas, kā lapas atrodas uz stublāja. Pretējās lapas aug pāros, pamīšus izvietotās lapas mijas gar stublāju, bet mieturveida lapas apņem vienu punktu. Kopā ar to, vai lapa ir vienkārša vai salikta, šīs četras pazīmes ievērojami sašaurina izvēli vēl pirms krāsas, izmēra vai tekstūras apsvēršanas.

Bieži tiek jautāts, vai lapa ir no koka vai mazāka auga, un lapu noteicējs izvērtē abas iespējas. Koku lapas bieži meklē pēc klasiskām formām: ozola daivainās lapas, kļavas plaukstainās lapas, sirdsveida liepas lapas vai oša un riekstkoka salikto lapu lapiņām. Skujkoki, piemēram, priede, egle un baltegle, veido savu šauro un raksturīgo lapotni.

Citu augu lapas – dārza ziemciešu, telpaugu, dārzeņu un nezāļu lapas – ir vēl daudzveidīgākas: no graudzāļu lentveida lapām līdz hostu platām lapām un smalki sadalītām papardes un burkānu lapām.

Zināt izcelsmi ir noderīgi, jo kokam neparasta lapas forma var būt bieži sastopama zemiem augiem, un otrādi. Ja zināt, no kurienes lapa nāk, pievienojiet to piezīmēm; ja ne, nofotografējiet arī tai pievienoto zariņu vai stublāju, jo koksnaini zariņi norāda uz kokiem, bet mīksti zaļi stublāji – uz lakstaugiem.

Ideāls lapas fotoattēls ir gandrīz kā herbārija eksemplāra skenējums. Novietojiet vienu nebojātu, nobriedušu lapu plakanu uz vienkārša, kontrastējoša fona un fotografējiet tieši no augšas, lai viss kontūrs, gals un pamatne būtu kadrā un fokusā. Vienmērīgs dabiskais apgaismojums novērš ēnas, kas paslēpj malu un dzīslas.

Pievienojiet lapas malas un dzīslu raksta tuvplānu, pēc tam apgrieziet lapu un nofotografējiet apakšpusi, kur matiņi un dzīslu detaļas bieži ir skaidrāk redzamas. Ja lapa ir salikta, iekļaujiet visu lapu ar visām lapiņām un vietu, kur tā savienojas ar zariņu.

Iekļaujiet mēroga atskaites objektu, jo divu centimetru un divdesmit centimetru lapa ar vienādu formu var piederēt pavisam atšķirīgiem augiem. Tīri, plakaniski un labi apgaismoti fotoattēli sniedz lapu noteicējam asu kontūru un detaļas, kas vajadzīgas pārliecinošam rezultātam.