Zālaugu noteicējs

Zālaugu noteicējs piešķir zālei nosaukumu pēc lapas, cera un ziedkopas fotoattēla. No pirmā acu uzmetiena zāles var šķist vienādas, taču zāliena, dekoratīvās un nezāļu zāles atšķiras pēc pazīmēm, kas svarīgas kopšanai, pļaušanai un ierobežošanai. Zinot, ko vērot, tās ir vieglāk atšķirt.

Šī lapa palīdz zāliena īpašniekiem atpazīt savu zāliena zāli, dārzniekiem noteikt dekoratīvu zāli un ikvienam atšķirt vēlamu augu no ieaugušas nezāles. Augšupielādējiet lapas tuvplānu un plašāku skatu, kurā redzams, kā augs aug. Rīks nolasa pazīmes, kas atšķir vienu zāli no citas.

Tā kā atpazīšana ir atkarīga no sīkām detaļām, vislabākie rezultāti būs ar asu lapas fotoattēlu, visa cera vai audzes skatu un ziedkopu, ja zāle zied. Pievienojiet klimatu un augšanas vietu, jo reģions un gadalaiks būtiski ietekmē ticamāko zālaugu sarakstu.

Zālaugu atpazīšanu vada trīs pazīmes. Lapa sniedz norādes par platumu, krāsu, gala formu un tekstūru, kā arī par to, vai tā ir plakana, salocīta vai saritināta. Smalkas, mīkstas lapas un platas, raupjas lapas norāda uz atšķirīgiem zālaugiem pat īsi pļautā zālienā.

Augšanas veids raksturo, kā augs izplešas. Ceru zāles aug blīvos ceros, kas pamazām paplašinās, bet ložņājošās zāles veido virszemes stīgas vai pazemes sakneņus un izveido vienlaidus klājumu. Šī atšķirība palīdz noteikt daudzas zāliena zāles un parāda, cik ātri augs aizpildīs vai pārņems vietu.

Ziedkopa, tas ir, sēklas veidojošā auga daļa, ja tāda ir, ir visraksturīgākā pazīme. Blīva cilindriska vārpa, atvērta gaisīga skara un pirkstveida vārpiņas, kas izstaro no viena punkta, pieder atšķirīgām grupām. Ziedkopas fotoattēls bieži pārvērš vispārīgu minējumu par konkrētu nosaukumu.

Lielākā daļa jautājumu par zālaugiem ir saistīti ar zālieniem. Vēsās sezonas zāliena zāles, piemēram, augstā auzene, daudzgadīgā airene un pļavas skarene, labi aug vēsākā klimatā un saglabā zaļumu pavasarī un rudenī. Siltās sezonas zāliena zāles, piemēram, Bermudu zāle, zoizija un Svētā Augustīna zāle, dominē siltos reģionos un ziemā pāriet miera periodā. Katrai ir raksturīga lapu tekstūra un izplatīšanās veids.

Savukārt zāļveida nezāles ir vieglāk pamanīt, zinot to pazīmes. Pirkstu sāre vasarā izplešas plakanos ceros, viengadīgā skarene vēsā laikā veido bālas ziedkopas, bet grīšļi, lai gan nav īstas zāles, var augt ātrāk un būt spilgtāki zaļi par apkārtējo zālienu.

Tas, vai augs ir vēlama zāliena zāle vai ieaugusi nezāle, nosaka mēslošanu, pļaušanas augstumu un nezāļu ierobežošanas paņēmienu. Vispirms atpazīstiet zāli – tas ir pirmais solis pareizai kopšanai vai ierobežošanai.

Ne visi zālei līdzīgie augi ir īstas zāles, un noteicējs ņem vērā šo atšķirību. Klasisks likums to apkopo šādi: grīšļiem ir šķautnes, doņi ir apaļi, bet zālēm ir mezgli. Īstām zālēm ir apaļi, dobi stublāji ar sabiezējušiem mezgliem un lapas divās rindās. Grīšļiem ir pilni stublāji ar trīsstūrveida šķērsgriezumu, ko var sajust, ripinot stublāju starp pirkstiem. Doņiem ir apaļi stublāji ar mīkstu, porainu serdi, un tie bieži aug mitrās vietās.

Šī atšķirība ir svarīga, jo grīšļus un mitrāju doņus bieži sajauc ar zālēm un apstrādā nepareizi. Stublāja fotoattēls, vēlams ar šķērsgriezumu, ātri parāda, kurai grupai augs pieder.

Ja šaubāties, nofotografējiet stublāja formu kopā ar lapu un ziedkopu. Vispirms nosakot pareizo dzimtu, visa turpmākā atpazīšana kļūst daudz uzticamāka.