Augļu noteicējs

Augļu noteicējs nosauc augli vai ogu, pamatojoties uz augļa un auga, uz kura tas aug, fotoattēlu. Augļi piesaista uzmanību un bieži ir koši, taču tikai krāsa un forma var maldināt, jo ļoti atšķirīgi augi — daži nekaitīgi, citi indīgi — ražo pārsteidzoši līdzīgus augļus.

Šī lapa palīdz dārzniekiem nosaukt augli uz koka vai krūma, pastaigu cienītājiem, kurus interesē ogas dzīvžogā, un ikvienam, kurš atradis nepazīstamu augli un vēlas uzzināt, kas tas ir. Augšupielādējiet augļa fotoattēlu, kamēr tas vēl ir piestiprināts pie auga, kopā ar lapām, un rīks izpētīs pazīmes, kas atšķir vienu augli no otra.

Tā kā uzticama augļu atpazīšana ir atkarīga no visa auga, vislabākos rezultātus sniedz augļa fotoattēls uz zara, skaidrs lapu un stublāju attēls un norāde, vai tas aug uz koka, krūma vai vīteņauga. Būtiski ir tas, ka augļa nosaukšana nekad nenozīmē apstiprinājumu, ka to drīkst droši ēst.

Svarīgākais augļu atpazīšanas paradums ir fotografēt augli uz tā auga, nevis atsevišķi. Sarkana oga plaukstā var piederēt desmitiem sugu, taču tā pati oga uz zara kopā ar lapām, ērkšķiem un augšanas veidu parasti sašaurina izvēli līdz dažām sugām.

Lapas ir īpaši izteiksmīgas. To forma, mala, izvietojums un tas, vai tās ir vienkāršas vai saliktas, bieži atšķir ēdamu augli no bīstama līdzīga augļa ar tādas pašas krāsas augļiem. Ērkšķi, miza un tas, vai augs ir koks, ērkšķains krūms vai vīteņaugs, sniedz papildu pierādījumus.

Tāpēc, atrodot augli, nesteidzieties to noplūkt un uzņemt tikai tuvplānu. Iekadrējiet augli kopā ar vairākām lapām un skatu uz visu augu. Šis konteksts pārvērš neskaidru minējumu pārliecinošā atpazīšanā un ir vienīgais atbildīgais veids, kā izturēties pret augli, ko varētu apsvērt ēst.

Koku augļi ir vieni no visbiežāk meklētajiem: āboli, bumbieri, ķirši, plūmes, persiki, vīģes un citrusaugļi. Tos bieži var atpazīt pēc augļa formas, koka lapām un ziediem; pārgriezts auglis ar redzamu serdi, vienu kauliņu vai citrusaugļa daiviņām sniedz spēcīgu apstiprinājumu.

Dārza un krūmu augļi, piemēram, vīnogas, jāņogas, avenes un kazenes, aug atpazīstamos ķekaros vai kopās, un to lapas un dzinumi palīdz tos noteikt. Savvaļas ogas ir jutīgākā kategorija, jo dzīvžogi un meži glabā gan derīgus augļus, gan ļoti indīgus līdzīgus augus.

Jebkura savvaļas augļa gadījumā noteicējs ir mācību rīks, nevis autoritāte par augu vākšanu. Fotografējiet pietiekami, izlasiet rezultātu pamatojošās pazīmes un atcerieties, ka daži no bīstamākajiem augiem mērenā klimata reģionos nes mazas, košas un vilinošas ogas. Pārliecībai, ka savvaļas augli drīkst ēst, jābalstās uz speciālista klātienes pārbaudi, nevis ekrānu.

Augļu noteicējs ir veidots, lai atbildētu, kas auglis, visticamāk, ir, un skaidri apstājas pirms ieteikuma to ēst. Šī atšķirība nav formalitāte — tā ir drošības robeža. Indīgas ogas var izskatīties gandrīz tāpat kā ēdamas, daži augļi ir indīgi līdz pilnīgai nogatavošanai, un daudziem citādi ēdamiem augļiem ir sēklas, kauliņi vai miziņas, ko nedrīkst ēst.

Izmantojiet rīku, lai mācītos, salīdzinātu un sašaurinātu iespējas, un pēc tam uztveriet rezultātu kā hipotēzi. Negaršojiet nezināmu augli, lai to pārbaudītu, turiet savvaļā salasītos augļus tālāk no bērniem un mājdzīvniekiem un nomazgājiet rokas pēc saskares ar kaut ko, ko nevarat droši nosaukt.

Kad jāpieņem īsts lēmums par ēšanu, pieņemiet to ārpus ekrāna. Kvalificēts vietējais vācējs, botāniķis vai lauksaimniecības konsultants var pārbaudīt augu klātienē un ņemt vērā reģionālos līdzīgos augus tā, kā to nespēj neviena fotoattēla atbilstība. Izbaudiet augļu atpazīšanu, bet lēmumu par ēšanu atstājiet cilvēkam speciālistam.